Aizpute ir lielākā un vecākā mazpilsēta Liepājas apkārtnē. 9. gadsimtā tagadējās Aizputes vietā kurši uzcēla Beidas pili, no kuras tika pārvaldīts Aizputes pilsnovads. 13. gadsimtā Aizpute atradās kuršu zemes Bandavas sastāvā, kuru pakļāva Livonijas ordenis un jau 1248. gadā ordeņa mestrs Dītrihs fon Groningens lika celt Aizputes mūra pili. Tāpēc par Aizputes pilsētas dibināšanas gadu pieņemts uzskatīt 1248. gadu. 1253. gadā, pēc Kurzemes sadalīšanas, Aizpute nonāca Kurzemes bīskapijas sastāvā. Pilsētas tiesības Aizputei piešķīra Kurzemes bīskaps Otto 1378. gada 17. martā. 16. – 18. gadsimtā Kurzemes un Zemgales hercogiste, kā Polijas – Lietuvas ūnijas vasaļvalsts, bija maza, bet aktīva locekle koloniālajā tirdzniecībā, un, lai gan līdz Latvijas neatkarībai, tā bija daļa no Krievijas Impērijas, apkārtnē ir bijusi liela Baltvācu ietekme un maza, bet spēcīga ebreju kopiena.

Demogrāfisko situāciju Kurzemē, arī Aizputē, nopietni ietekmēja gan padomju, gan nacistiskās Vācijas okupācijas laiks un notikumi pēc Otrā pasaules kara. Ebreju iedzīvotāji tika gandrīz pilnībā likvidēti nacistu okupācijas laikā, padomju okupācija izsūtīja Baltvācu kopienas, bet pēckara Staļina laikā, liela daļu latviešu tika izsūtīti uz Sibīriju. 20. gadsimta 50. gados Aizputē tika izveidotas vairākas rūpnīcas, kolhozi un sporta bāzes. Padomju laikā Aizpute zaudēja savu agrāko administratīvo nozīmi, no apriņķa centra (1819 – 1949) uz neilgu brīdi kļūstot par Aizputes rajona centru (1950 – 1962), bet tad par vienkāršu mazpilsētu Liepājas rajonā. 2009. gadā novadu reformas rezultātā izveidojas Aizputes novads, kurā apvienojas Aizputes pilsēta, Aizputes, Cīravas, Kalvenes, Kazdangas un Lažas pagasti.

Pēc 2021. gada novadu reformas Aizputes novads tiek pievienots jaunizveidotajam Dienvidkurzemes novadam, kur vienā novadā apvienojušies 8 novadi – Aizputes, Pāvilostas, Vaiņodes, Priekules, Durbes, Nīcas, Rucavas un Grobiņas novadi.