Aizpute

Aizpute ir lielākā un vecākā mazpilsēta Liepājas apkārtnē.

9. gadsimtā tagadējās Aizputes vietā kurši uzcēla Beidas pili, no kuras tika pārvaldīts Aizputes pilsnovads. 13. gadsimtā Aizpute atradās kuršu zemes Bandavas sastāvā, kuru pakļāva Livonijas ordenis un jau 1248. gadā ordeņa mestrs Dītrihs fon Groningens lika celt Aizputes mūra pili. Tāpēc par Aizputes pilsētas dibināšanas gadu pieņemts uzskatīt 1248. gadu. 1253. gadā, pēc Kurzemes sadalīšanas, Aizpute nonāca Kurzemes bīskapijas sastāvā. Pilsētas tiesības Aizputei piešķīra Kurzemes bīskaps Otto 1378. gada 17. martā. 16. – 18. gadsimtā Kurzemes un Zemgales hercogiste, kā Polijas – Lietuvas ūnijas vasaļvalsts, bija maza, bet aktīva locekle koloniālajā tirdzniecībā, un, lai gan līdz Latvijas neatkarībai, tā bija daļa no Krievijas Impērijas, apkārtnē ir bijusi liela Baltvācu ietekme un maza, bet spēcīga ebreju kopiena.

Demogrāfisko situāciju Kurzemē, arī Aizputē, nopietni ietekmēja gan padomju, gan nacistiskās Vācijas okupācijas laiks un notikumi pēc Otrā pasaules kara. Ebreju iedzīvotāji tika gandrīz pilnībā likvidēti nacistu okupācijas laikā, padomju okupācija izsūtīja Baltvācu kopienas, bet pēckara Staļina laikā, liela daļu latviešu tika izsūtīti uz Sibīriju. 20. gadsimta 50. gados Aizputē tika izveidotas vairākas rūpnīcas, kolhozi un sporta bāzes. Padomju laikā Aizpute zaudēja savu agrāko administratīvo nozīmi, no apriņķa centra (1819 – 1949) uz neilgu brīdi kļūstot par Aizputes rajona centru (1950 – 1962), bet tad par vienkāršu mazpilsētu Liepājas rajonā. 2009. gadā novadu reformas rezultātā izveidojas Aizputes novads, kurā apvienojas Aizputes pilsēta, Aizputes, Cīravas, Kalvenes, Kazdangas un Lažas pagasti.

Cīravas pagasts

Cīravas, kā apdzīvotas vietas, vēsturi var sākt skaitīt ar 6. gs. pirms Kristus dzimšanas. Par ko liecina atrakto Dārznieku senkapu saglabātās liecības – urnas ar dedzinātiem kauliem, kas apliecina senprūšiem un kuršiem radniecīgas tradīcijas.

Rakstos Cīravas vārds minēts 1253. gadā, kad sadalot Kurzemi iekarotājiem, bīskapa vasaļiem Zighardam un Gizekinam BLOKIEM, izlēņota Cīravas Dzērve. Vārds „Cīrava” kuršu valodā apzīmējot strauju pagriezienu, virziena maiņu, un to dara Durbes upe Cīravas centrā. Novads starp Cīravu un Aizputi piederējis vācu ordenim, kam vajadzēja savienojošu joslu starp Grobiņas un Kuldīgas pilīm, pārējās apkārtnes zemes piederēja Kursas bīskapam. 1560. gadā ar visu Piltenes novadu Cīravu iegūst dāņu hercogs Magnuss, kam Cīravā bijusi pils. 1596. g. Polijas ķēniņš Sigismunds III Cīravu izlēņo savam kambarkungam Maidelim. Krievu valdīšanas laikā Cīravas muižu vēlējās iekārtot par priekšzīmīgāko saimniecību. Ap 1820.g. te iesākta aitu audzēšana, pirmoreiz Kurzemē lietoti mākslīgie mēsli un tvaika kuļmašīna, sēts āboliņš, stādīti kartupeļi. 1782.g. barons Hermanis Frīdriks fon Bērs nodod Cīravas muižu savam znotam, Kazdangas baronam Kārlim fon Manteifelim. Izveidojoties neatkarīgai Latvijai, muižniekiem zemes tiek atņemtas un atdotas latviešu zemniekiem. Cīravas muiža ar pusmuižām tiek sadalīta 55 vecsaimniecībās. Muižas centrs tika nodots Meža skolai un virsmežniecībai. Meža skola pilī darbojas līdz 1953. gadam, tad pilī sāk darbu mehanizācijas skola.